Latvijas armijas veidošana un neatkarības cīņas (1918-1920)

Pēc valsts proklamēšanas 1918. gadā sākās Atbrīvošanas cīņas. Cīņu laikā no nelielas cilvēku grupas, kura par spīti nelabvēlīgajiem politiskajiem un militārajiem apstākļiem saglabāja ticību jaunajai valstij, radās armija, kas nosargāja tikko dzimušo Latviju.

1919. gada 3. novembrī cīņās pret fon der Golca un Bermonta-Avalova vadītājām armijām Latvijas karaspēks sāka Rīgas atbrīvošanu. 11. novembrī Rīga tika atbrīvota. Kopš tā laika 11. novembris ir latviešu nacionālo svētku diena - Lāčplēša diena. 28. novembrī Vācijas karaspēks tika padzīts no Latvijas.

Apsardzības ministrijas vadībā sākās nacionālās armijas vienību veidošanās, kuru rindās 1920. gada sākumā bija 72 000 vīru. Pulkvedis Oskars Kalpaks bija pirmais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris. Pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks bija ģenerālis Dāvids Sīmansons.

Cīņa pret iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem vienoja tautu un nostiprināja ticību neatkarīgajai valstij. No Latvijas teritorijas tika padzīti ienaidnieki, un 1920. gada 11. augustā ar Latvijas - Padomju Krievijas miera līguma parakstīšanu Atbrīvošanās cīņas noslēdzās.