Neatkarības karš. Latvijas armijas simtgade

16. janvāris. Lielauces kauja

Atkāpšanās gaitā, 12. janvārī Latviešu atsevišķais bataljons sasniedza Lielauces muižu un apmetās tur atpūtai, uz apkārtējiem ceļiem izlika sargposteņus. Agrā 16. janvāra rītā sargkareivji pamanīja pa Dobeles šoseju nākošo pretinieku un paspēja pabrīdināt pilī esošos. Pirmā kaujā iesaistījās Virsnieku rezerves rota, kas bija ieņēmusi pozīcijas pie muižas ēkas. Cēsu rota, sadalīta divās daļās, mēģināja aplenkt pretinieku. Sākumā lielinieki atkāpās, bet tad pārgāja pretuzbrukumā, kuru Cēsu rotai izdevās atvairīt. Pretinieks bija spiests atkāpties.  Bija izcīnīta pirmā uzvara pret lieliniekiem. Lai arī kalpakiešu pusē bija četri kritušie (leitnants Kārlis Dambītis, leitnants Fridrihs Liepa, kara ierēdnis Vilis Cīrulis un instruktors Jānis Būvmeistars) un astoņi ievainotie, kaujas rezultāts rosināja karavīru vēlmi turpināt cīņu pret ienaidnieku. Diemžēl jau tajā pašā dienā Latviešu atsevišķais bataljons bija spiests atstāt savas pozīcijas, jo paralēli kauju pie Vecauces zaudēja vācu Rādena rota, kas atkāpās. 

Pēc Skrundas ieņemšanas lielinieki neturpināja virzīšanos uz priekšu. Tas deva iespēju sagatavoties uzbrukumam, lai pilnībā atgūtu Ventas līniju. 29. janvārī notika Landesvēra sastāvā ietilpstošo Latviešu atsevišķā bataljona, kapteiņa Didorova krievu rotas, kā arī vācu Rādena rotas un Trieciengrupas pretuzbrukums lieliniekiem Skrundā. Pēc uzbrukuma plāna, Latviešu atsevišķajam bataljonam bija jāuzbrūk gar Rudbāržu–Skrundas lielceļu un pa labi no tā, pēc tam jāpadzen lieliniekus no Skrundas; vācu vienību uzdevums bija uzbrukt atejošajiem lieliniekiem no flanga, bet krievu rota devās uzbrukumā starp latviešu un vācu vienībām, kā orientieri izmantojot Skrundas baznīcu. Uzbrukumu atbalstīja vācu artilērijas baterija. Uzbrukuma dienā spoži spīdēja saule, kalpakiešiem  bija jāšķērso klajš lauks, bet lielinieki bija patvērušies muižas mūra ēkās. Lielinieki atklāja uguni, kad uzbrucēju ķēde atradās aptuveni 300 metru attālumā, sākās abpusēja apšaude, galu galā O. Kalpaka komandētie karavīri straujā triecienā devās uz priekšu un piespieda pretinieku pārtraukt apšaudi un atkāpties pāri Ventai. Trīs stundu ilgā kaujā, bez nopietniem zaudējumiem (tikai divi ievainotie) izdevās padzīt lieliniekus no Skrundas un pacelt sarkanbaltsarkano karogu. Pieminot šos notikumus 29. janvārī Skrundā tiek svinēta Karoga diena.

Februāra beigas. Mobilizācija Ziemeļvidzemē

Februāra otrajā pusē izsludināja pirmās mobilizācijas Ziemeļvidzemē. Interesantu ieskatu šajos notikumos sniedz Satversmes sapulces locekļa Oto Hasmaņa 1920. gadu sākumā rakstītās atmiņas par „brīvības kustību Ziemeļlatvijā 1919. gada sākumā”. Pēc Valkas atbrīvošanas igauņu komandants 13. februārī norādīja, ka nepieciešams sākt latviešu karavīru mobilizāciju. Pēc asām debatēm  tika pieņemt lēmums sākt mobilizāciju 18. februāri. Mobilizācijai bija pakļautie virsnieki, apakšvirsnieki, medicīnas un veterinārfeldšeri. Šajā dienā Zemes padomes kancelejā Valkā sapulcējās ap 100 gados jaunu cilvēku, kuri tika ieskaitīti „kā kadrs nākošām mobilizācijām”. Nākamā mobilizācijas diena bija 20. februārī. Aprakstot šīs dienas notikumus, O. Hasmanis norāda uz šaubām un „spriedelēšanu – iet vai neiet”. Mobilizācijas telpas esot bijušas pārpildītas un darbi esot „norisinājušies sekojoši: mobilizētajiem bija jāizģērbjas, bet visi stomījās, neviens negribēja pirmais izģērbties. Te uzreiz caur visu pūli izspraucās Kārlis Jāņa d. Kripe, pienāca pie galda un teica man (O. Hasmanim) kā komisijas priekšsēdētājam: „ņemat mani, es esmu vesels. Noģērbties es negribu, jo esmu 9 gadus karojis, arī brīvības karus izkarošu.” Tā Kripe tika pieņemts Valkā kā Ziemeļarmijas pirmais karavīrs. Pēc tam vairs iebildumu nebija. Visi nāca un izģērbās kā pienākas”. Turpmākajās dienās mobilizācijas darbu uzņēmās kapteiņa Jorģa Zemitāna uz Valku komandētie virsnieki. Pirmajā mobilizēto grupā, kas devās ceļā uz 1. Valmieras kājnieku pulka formēšanas un apmācības vietu Tērbatu, bija 380 vīru. Viņi Valkas dzelzceļa stacijā tika pavadīti ar svinīgām runām un dziesmām, pasākuma laikā pasniedza Valkas dāmu izgatavoto karogu – sarkanbaltsarkanais karogs ar uzrakstu “Par brīvo Latviju”.

1. martā pulkvedis Oskars Kalpaks saņēma kaujas pavēli – bataljonam bija uzdots atbrīvot no lieliniekiem Ventas krastu, sākot no Lēnas muižas līdz Skrundai. Kaujas operācija sākās 3. martā. Tās pirmais mērķis bija ieņemt Jauno muižu, ko bija jāīsteno Latviešu atsevišķā bataljona Cēsu un Studentu rotām, Jātnieku nodaļai un izlūku komandai, kā arī bataljonam piekomandētajai vācu artilērijas pusbaterijai. Agrā rītā Kalpaka bataljons sapulcējās Lēnas muižā, bet vēlāk pie Līču pusmuižas pārgāja Ventu – uzbrukums bija sācies. Pie Antuļu mājām pretestību nesastapuši, Studentu un Cēsu rotas devās Jaunās muižas virzienā. Pirmā zem lielinieku uguns nonāca Cēsu rota, kuru no Garāju mājām sāka apšaudīt vairāki ložmetēji. Lai dotos tālāk, pretinieku no turienes nācās padzīt. Abas uzbrūkošās rotas sastapās dažus simtus metru no Jaunās muižas, tās sagaidīja spēcīga šauteņu un ložmetēju uguns, vērsts arī no apkārtējām mājām. Lielinieki mēģināja doties pretuzbrukumā, bet to laikus pamanīja flangā esošā Studentu rotas vada karavīri. Kalpakieši pakāpeniski virzījās uz priekšu, un, ar kauju sasnieguši Jauno muižu, konstatēja, ka pretinieks to jau ir pametis. Kauja bija ilgusi vairākas stundas, kalpakiešu rindās bija divi ievainotie. Arī vācu vienības sekmīgi devās uz priekšu.

Taču jau pēcpusdienā lielinieki izsūtīja savus izlūkus, lai noskaidrotu situāciju, un gatavojās pretuzbrukumam. Tas sākās 5. marta pusdienlaikā, galveno uzbrukumu vēršot pret Poriņu mājām, kuras aizstāvēja viens Studentu rotas vads. Kauja ilga piecas stundas, taču gūt panākumus lieliniekiem neizdevās un viņi atkāpās.

6. marts. Sadursme pie “Airītēm”

6. martā vācu-latviešu spēku uzbrukums turpinājās, lielinieku vienības atkāpās. Kalpaka bataljons saņēma pavēli vajāt ienaidnieku gar Skrundas–Saldus lielceļu. Netālu no Airīšu mājām pozīcijas bija ieņēmusi vācu vienība – Borkes bataljons. Pārpratuma dēļ notika sadursme starp latviešu un vācu bataljoniem, kas viens otru noturēja par lieliniekiem. Kaujā krita Latviešu atsevišķā bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, Jātnieku nodaļas leitnants Pēteris Krievs un bataljonam piekomandētās vācu artilērijas pusbaterijas leitnants Hanss Šrinders, vairāki karavīri guva ievainojumus. Zaudējumi bija arī Borkes bataljonā.

14. marts. Parāde Saldū

10. martā Latviešu atsevišķais bataljons bija ieņēmis Saldu. 14. martā Saldū viesojās Latvijas Pagaidu valdības apsardzība ministrs Jānis Zālītis, ar viņu kopā ieradās arī britu militārās misijas majors Ostins H. Kīnans. Viesiem par godu notika bataljona karavīru parāde (tajā piedalījās arī pilnā sastāvā un kopā ar instrumentiem pilsētā palikušais lielinieku pulka orķestris, kas kļuva par Latviešu atsevišķā bataljona (brigādes) orķestri). Tādā veidā Pagaidu valdība Sabiedrotajiem nodemonstrēja, ka tās rīcībā ir uzticamas latviešu vienības. J. Zālītis uzrunāja karavīrus, pateicās viņiem par ieguldījumu cīņās Kurzemē un panākumiem kaujās. No apsardzības ministra 21. marta pavēles: “(..) 11 dienu nemitīgās cīņās bataljons bija iztīrījis zemi no pretinieka vairāk kā 30 verstis garā frontē un ieņēmis Saldu, gatavojas atkal uz tālākām kaujām. Traģiskos apstākļos zaudējot savu varonīgo komandieri un trīs no saviem vislabākajiem biedriem, es redzēju latviešu varoņus nopietnus, bet možus.” Bataljons pilsētā palika līdz 15. martam.

22. maijs. Rīgas atbrīvošana

Naktī uz 22. maiju sākās plašs vācu-latviešu spēku uzbrukums Lielupes frontē noJūrmalas līdz Jelgavai. Uzbrukuma plāns bija izstrādāts tā, ka pirmās Rīgu sasniedza vācu vienības un straujā uzbrukumā jau pēcpusdienā ieņēma Pārdaugavu, pārgāja Daugavas tiltus un sasniedza Vecrīgu. Latviešu atsevišķās brigādes vienības pēc kaujām pie Kalnciema un Jūrmalā ieradās Rīgā 23. maijā. Rīga bija atbrīvota, taču to kontrolēja vācu spēki.

Kauja pie Piņķu muižas

Uzbrukumā Rīgai laikā 22. maijā ap plkst. 11.00 pulkvedis Jānis Balodis saņēma pavēli virzīt savas brigādes karavīrus caur Piņķu muižu uz Babītes staciju. Tuvojoties Piņķu muižai, latviešu karavīri sastapās ar lielinieku, kuri bija ieņēmuši izdevīgas pozīcijas, izmantojot Pirmā pasaules kara laika ierakumus un dzeloņdrāšu žogus, pretestību. Trīs rotas devās frontālā uzbrukumā, taču tas nedeva vēlamos rezultātus. Pulkvedis J. Balodis pavēlēja kaujā iesaistīt vēl divas rotas, kuras saņēma pavēli uzbrukt no flangiem. Lielinieki sāka atkāpties, ap plkst. 20.00 muiža bija ieņemta. Jau krēslā brigādes karavīri sasniedz Babītes staciju. Kaujā pie Piņķu muižas bija kritis viens karavīrs, bet 11 guvuši ievainojumus.

6.–23. jūnijs. Cēsu kaujas

Vāciešiem cenšoties realizēt savus Latvijas un Igaunijas pakļaušanas plānus, 6. jūnijā Landesvēra vācu vienības sāka uzbrukumu Cēsīm.  Ziemeļlatvijas brigāde un igauņu spēki bija spiesti atkāpties. Konfliktā iejaucās Sabiedroto valstu pārstāvji un 10. jūnijā karojošās puses parakstīja pamiera līgumu. Kaujas atsākās 19. jūnijā ar vācu spēku uzbrukumu. Igaunijas armija iesaistīja kaujās papildspēkus un 22. jūnijā pārgāja pretuzbrukumā. Naktī uz 23. jūniju vācieši jau strauji atkāpās, igauņu-latviešu spēki iegāja Cēsīs. Pēc Cēsu kaujām vācu spēki atkāpās līdz Juglas ezeram. Jau jūnija beigās ar Sabiedroto valstu līdzdalību sākās sarunas par pamiera parakstīšanu, kas notika 3. jūlijā Rīgas pievārtē – Strazdumuižā.

10. jūlijs. Vienotas Latvijas armijas formēšana

Latvijas Pagaidu valdība 10. jūlijā amatā apstiprināja Latvijas armijas virspavēlnieku ģenerāli Dāvidu Sīmansonu. Sākās darbs pie vienotas armijas formēšanas.

Armijas struktūru veidoja pēc divīziju principa, nosaucot tās Latvijas vēsturisko novadu vārdos. Latvijas armijā 1919. gada jūlijā dienēja 1246 virsnieki, kā arī 24 182 instruktori un kareivji.  Bruņojums bija stipri nolietots. Karavīri izmantoja krievu, vācu, japāņu un britu sistēmas šautenes, galvenokārt krievu un vācu ložmetējus. Lielgabalu trūkums lika attiekties no ieceres katrā divīzijā iekļaut arī artilērijas pulku. Zirgu trūkums kavēja jātnieku vienību formēšanu. Latvijas armijas rīcībā 1919. gada vasarā bija pāris bruņuvilcienu, vairāki bruņotie automobiļi un dažas lidmašīnas. Militārā tehnika pamatā bija iegūta kā trofejas. Ļoti dažāds bija arī karavīru ietērps un uzkabes priekšmeti.

1919. gada 3. oktobrī lielinieki saņēma spēcīgu triecienu frontē pie Līvāniem. Uzbrukumā Līvāniem iesaistījās 3. Jelgavas un 4. Valmieras kājnieku pulka vienības, kā arī Latvijas vācu zemessardzes (bijušā landesvēra) vienības. Ar artilērijas atbalstu 3. Jelgavas kājnieku pulka vienības pārcēlās pāri Daugavai. Pēc sekmīgās pārcelšanās sākās kaujas par Līvāniem, kas ilga visas dienas garumā. Ap plkst. 17:30 tika ieņemta Līvānu stacija, bet stundu vēlāk tika pārieti tilti pār Dubnas upi. Kopīgiem spēkiem izdevās lieliniekus padzīt no Līvāniem, plkst. 19:00 pilsētai bija pilnībā atbrīvota. 1919. gada 5. oktobrī lielinieki centās atgūt Līvānus, uzbrūkot 3. Jelgavas un 4. Valmieras kājnieku pulku jaunajām pozīcijām. Latvieši ar grūtībām noturēja ieņemtās pozīcijas. Šis bija pirmais nopietnais un sekmīgais uzbrukums Austrumu frontē laika posmā no 1919. gada jūlija līdz oktobrim.

     Pēc lielinieku padzīšanas no Viesītes apkārtnes, miestā izveidoja komandanta komandu. 1919. gada rudenī šajā rajonā atradās arī daļa no Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulka.  11. oktobrī pulka komandieris kapteinis Jēkabs Dombrovskis saņēma informāciju par bermontiešu parādīšanos Eķengrāves muižas apkārtnē. Šīs pašas dienas pēcpusdienā septiņi bermontiešu jātnieki uzbruka Eķengrāves komandantūras postenim, bet bija spiesti atkāpties. Tas lika pastiprināt latviešu spēku koncentrāciju šajā rajonā, jo kļuva skaidrs, ka bermontieši izlūko situāciju un gatavojas lielākām aktivitātēm.

     Eķengrāves komandants sapulcināja visus savā rīcībā esošo kaujas spējīgos vīrus, lielākā daļa no kuriem bija no augustā izveidotās aizsargu nodaļas, kā arī lūdza papildspēkus no apkārtējām komandantūrām. Tas bija nepieciešams, lai spētu nosargāt vienīgo tajā rajonā esošo ceļu, kas no Jelgavas puses veda uz pārceltuvi pār Daugavu Jēkabpils–Krustpils apkārtnē. Kā papildspēki ieradās, piemēram, 30 vīri no Biržu komandantūras, vēl aptuveni 50 vīri no apkārtējiem pagastiem un divi 3. Jelgavas kājnieku pulka vadi.

     14. oktobra pēcpusdienā miestam uzbruka jau lielāki bermontiešu spēki. Kauja notika Kobuču māju laukos gravā starp Kobuču un Ratnieku mājām. Latviešu karavīru izveidotā grupa spēja uzbrukumu atsist, turklāt iegūstot bagātīgas trofejas – astoņus pajūgus ar visu, kas tajā atradās, tai skaitā, divus balsta ložmetējus, trīs vieglos ložmetējus, šautenes un karabīnes, rokas granātas un lielu skaitu patronu, kā arī 16 zirgus un vienu lauka virtuvi. Tas apturēja bermontiešu virzīšanos Augškurzemes un Latgales virzienā. Ja bermontiešiem būtu izdevies sasniegt Daugavu un šķērsot to šajā rajonā, viņiem pavērtos ceļš uz Daugavpili, kā arī būtu radies apdraudējums Latvijas armijas aizmugurē pie Rīgas.

3.–14. novembris. Kauja par Liepāju

2. novembrī pulkvedis-leitnants Oskars Dankers Liepājā un Lejaskurzemē izsludināja aplenkuma stāvokli, pamatojot to ar Bermonta karaspēka veiktajiem uzbrukumiem Lejaskurzemē un lielu spēku koncentrēšanu ap Liepāju. Pirmās sadursmes Liepājas apkārtnē sākās 3. novembrī, kad vācu bruņotais vilciens ar artilērija apšaudīja Grobiņu un dzelzceļa strādniekus. Savukārt pie Dudenu stacijas vācu karavīri apšaudīja Latvijas armijas jātnieku vienību.

Nākamajā dienā sākās uzbrukums Liepājas virzienā no Grobiņas puses – vācu spēki, kurus atbalstīja bruņotais vilciens, smagie un vieglie lielgabali, ložmetēji un aeroplāns, uzbruka gar Grobiņas šoseju. Grobiņas apriņķa komandanta komanda ar kauju atkāpās uz Liepāju. Uzbrukumu, ar briti karakuģu lielgabalu uguns atbalstu, izdevās atsist. Šajā kaujā krita Latvijas armijas bruņu vilciena „KOLPAKS” komandieris virsleitnants Alfreds Kļestrovs.  Šo bruņoto vilcienu izgatavoja Liepājas dzelzceļa darbnīcās un 30. oktobrī nodeva karaspēka rīcībā. Pievakarē Latvijas armijas vienības ar britu karakuģu artilērijas palīdzību atsita atkārtotu ienaidnieka uzbrukumu. 

Lielākais uzbrukums Liepājai sākās naktī uz 14. novembri. Latvijas armijas veiktie sagatavošanās darbi deva gaidīto rezultātu – pēc smagām cīņām Liepāju izdevās nosargāt un, turpinot aktīvu karadarbību, padzīt bermontiešus no Kurzemes. 27. novembrī pulkvedis-leitnants O. Dankers ziņoja Virspavēlnieka štāba priekšniekam – „Ar lielu prieku paziņoju, ka Lejas Kurzeme no krievu – vācu – Bermonta bandām ir iztīrīta.”

Kaujā par Liepāju krita 2 virsnieki un 36 karavīri, ievainoti 3 virsnieki un 68 karavīri, bet bez vēsts pazuda 3 virsnieki un 124 karavīri.

3. janvāris. Uzbrukums Daugavpilij – sākas Latgales atbrīvošana

Uzbrukums Daugavpilij sākās 1920. gada 3. janvāra agrā rītā. Daugavpili aizstāvēja aptuveni 2000 Padomju Krievijas Sarkanās armijas 15. armijas karavīru, bet pilsētu bija gatavas ieņemt Polijas armijas 1. un 3. divīzija, kā arī Latvijas armijas Kurzemes divīzijas vienības, palīgos nākot Latgales divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka vienībām. Ar Polijas 1. tanku pulka atbalstu Daugavpili izdevās atbrīvot jau 3. janvāra pēcpusdienā.

21. janvāris. Rēzeknes atbrīvošana

20. janvārī Latvijas armijas vienības atradās 12 km attālumā no Rēzeknes, bet dienas laikā pietuvojās 5 km attālumā no pilsētas. 21. janvāra rītā sākās izšķirošā cīņa. 1. Liepājas un 2. Ventspils kājnieku pulka vienības kaujās pilsētas pievārtē piespieda lieliniekus pamest pilsētas apkārtni. Pirmās Rēzeknē iegāja Latvijas vācu zemessardzes vienības, kas straujā uzbrukumā atbrīvoja pilsētu.